2008. gadā globālā finanšu krīze pamatīgi satricināja Latvijas ekonomiku. Strauji pieauga bezdarbs, valdība krasi samazināja valsts tēriņus un paaugstināja nodokļus, vienlaikus atbalstot bagātākos iedzīvotājus un lielos uzņēmumus. Un pārējie klusēja, neprotestēja. Socioloģe Liene Ozoliņa pievēršas tam, kā Latvijas valdība pārliecināja iedzīvotājus uzņemties vainu par valsts brūkošo ekonomiku, un norāda, ka līdzīga veida sociālā politika ir nevienlīdzības pamatā visā pasaulē.

Kāpēc ekonomiskajās krīzēs vainojam indivīdu?

After Latvia’s 2008 economic collapse, ordinary citizens faced wage cuts, shrinking social benefits, and a 25 percent drop in GDP, yet few protested. Instead, struggling people were urged to see unemployment and hardship as personal shortcomings to be fixed through self-help seminars and positive thinking. This shift from collective accountability to individual responsibility allowed policymakers to avoid scrutiny and deepened social divides. Societies that focus on moralizing the poor while protecting the wealthy suffer from low trust, high anxiety, and poor health outcomes for all.